| Chapter 1 |
1 |
Vecākais vismīļajam Gajam, ko es mīlu patiesībā.
|
2 |
Vismīļais, es lūdzu Dievu, lai tev visās lietās labi klātos un tu būtu vesels tā, kā tavai dvēselei jau labi klājas.
|
3 |
Es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un apliecināja tavu patiesību, ka tu jau staigā patiesībā.
|
4 |
Man nav lielāka prieka, ja dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.
|
5 |
Vismīļais, visu, ko tu dari brāļiem, tu dari uzticīgi, tāpat arī svešiniekiem;
|
6 |
Tie devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā. Viņus tu, labi darīdams, novadīsi, kā tas cienīgi Dieva priekšā.
|
7 |
Jo Viņa vārda dēļ tie izgājuši, neņemdami neko no pagāniem.
|
8 |
Tātad mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesības līdzstrādnieki.
|
9 |
Es varbūt būtu draudzei rakstījis, bet Diotrefs, kas mīl būt pirmais starp viņiem, mūs neuzņem.
|
10 |
Tāpēc, ja es nākšu, atgādināšu viņa darbus, kādus viņš dara, ļaunprātīgi mūs aprunādams; un ar to viņam vēl nepietiek: viņš pats neuzņem brāļus un aizliedz to darīt tiem, kas tos grib uzņemt, un izstumj tos no draudzes.
|
11 |
Vismīļais, neseko ļaunajam, bet labajam! Kas dara labu, tas no Dieva; kas dara ļaunu, Dieva neredz.
|
12 |
Dēmētrijam par labu liecinājuši visi, arī pati patiesība, bet arī mēs domājam liecību, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.
|
13 |
Man būtu daudz kas tev rakstāms, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu.
|
14 |
Bet es ceru drīzumā tevi redzēt; un tad mēs runāsim no mutes mutē. Miers ar tevi! Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus katru atsevišķi!
|